Pārgājienu stāstu konkurss! Dalies savā piedzīvojumā un laimē!
27. oktobris, 2024 pl. 15:46,
7 komentāri
Dalies savā pārgājienu piedzīvojuma stāstā un piedalies mūsu konkursā!
Pastāsti par savu pirmo pārgājienu vai arī par kādu interesantu notikumu/epizodi kādā no pārgājieniem!Uzvarētājs iegūs vērtīgu balvu - atlaižu kodu ar kuru varēs iegādāties manu žurnālu bezmaksas un iespēju iedvesmot citus dabas mīļotājus ar savu pārgājiena stāstu!
Savu stāstu raksti komentāru sadaļā.
7 komentāri - Pārgājienu stāstu konkurss! Dalies savā piedzīvojumā un laimē!
Evita - 6. novembris, 2024 pl. 22:07
Domājot par to, kurš tad īsti bija mans pirmais pārgājiens, nonācu pie secinājuma, ka manai pārgājienu pieredzei ir dziļas saknes bērnībā.
Cik sevi atceros, visas brīvdienas, skolas brīvlaiki un vasaras, tika pavadītas laukos. Un, brīžos, kad biju brīva no darbiņiem, devos staigāt. Tas nozīmēja iet līdz upei, gar to līdz Lielajai peldvietai, Stāvajam krastam vai Betona laipiņai, aizstaigāt līdz Tālajam vai upeņu laukam vai Parkam. Man katrai vietai bija dots savs nosaukums, lai pasakot vecākiem, kurp šoreiz iešu, viss būtu skaidri saprotams. Parasti devos viena. Man patika izbaudīt iešanas procesu, klausīties un vērot.
Reizēm uz šādu iešanu izdevās pierunāt arī brāli.
Vienā tādā reizē biju izdomājusi, ka jāiet kaut kas garāks, ārpus ierastiem maršrutiem, ārpus komforta zonas. Pilnīgi uz otru pusi, kur nekad nebijām gājuši. Gar kaimiņu teritorijām, laukiem un ceļiem. To nosaucu par Lielo loku.
Kā tagad atceros, tas bija nedaudz satraucoši, bailīgi, bet tik ļoti interesanti. Tās ir mīļas un skaistas atmiņas.
Šis gājējas, ceļotājas gēns, diemžēl, uz kādu brīdi bija apklusināts - augstskola, darba gaitas, ikdiena ...
Bet, tad tas atgriezās, kad ar bērnu ratiņiem staigāju krustām šķērsām pa pilsētu, iepazīstot un atklājot vietas, kur līdz tam nebiju pat iedomājusies iet.
Tā es joprojām eju īsākus un garākus pārgājienus, te pat mīļajā Latvijā, gan arī ārvalstīs. Izbaudot, klausoties un vērojot! 💚
Cik sevi atceros, visas brīvdienas, skolas brīvlaiki un vasaras, tika pavadītas laukos. Un, brīžos, kad biju brīva no darbiņiem, devos staigāt. Tas nozīmēja iet līdz upei, gar to līdz Lielajai peldvietai, Stāvajam krastam vai Betona laipiņai, aizstaigāt līdz Tālajam vai upeņu laukam vai Parkam. Man katrai vietai bija dots savs nosaukums, lai pasakot vecākiem, kurp šoreiz iešu, viss būtu skaidri saprotams. Parasti devos viena. Man patika izbaudīt iešanas procesu, klausīties un vērot.
Reizēm uz šādu iešanu izdevās pierunāt arī brāli.
Vienā tādā reizē biju izdomājusi, ka jāiet kaut kas garāks, ārpus ierastiem maršrutiem, ārpus komforta zonas. Pilnīgi uz otru pusi, kur nekad nebijām gājuši. Gar kaimiņu teritorijām, laukiem un ceļiem. To nosaucu par Lielo loku.
Kā tagad atceros, tas bija nedaudz satraucoši, bailīgi, bet tik ļoti interesanti. Tās ir mīļas un skaistas atmiņas.
Šis gājējas, ceļotājas gēns, diemžēl, uz kādu brīdi bija apklusināts - augstskola, darba gaitas, ikdiena ...
Bet, tad tas atgriezās, kad ar bērnu ratiņiem staigāju krustām šķērsām pa pilsētu, iepazīstot un atklājot vietas, kur līdz tam nebiju pat iedomājusies iet.
Tā es joprojām eju īsākus un garākus pārgājienus, te pat mīļajā Latvijā, gan arī ārvalstīs. Izbaudot, klausoties un vērojot! 💚
Dina - 14. novembris, 2024 pl. 9:12
Kā mūs sauc– Staigules, vai šo te 10k dienā vācēji - šajā komūnā esmu jau labu laiku. Man patīk doties ekspedīcijās pa pilsētām, kā arī kur deguns rāda pa meža taciņām un celiņiem, kā arī, protams, kādā izaicinājuma garajā gājienā ar visām tam līdzi nākošajām sekām.
Tāpēc šoreiz stāsts par pirmo super garo 100 km pārgājienu. Šādos noteikti neeju viena pati, līdz tam man vēl ir kur augt, tāpēc man ir paveicies ar savu līdzgājēju atbalsta personālu - draudzeni un brāļiem. Tas viss trakums uz to tēmu pārgājieni sākās 5 gadus atpakaļ, kad kādā vasaras naktī Es un nu jau mani pastāvīgie ciešanu biedri nolēma piedalīties daudziem zināmajā pārabudījumā Simtiņš – 2020, ko rīkoja Streelnieks.lv. Jo kāpēc ne, mēs taču gribam zināt kā ir būt mežā naktī, kā ir iet 24 stundas no vietas, kā ir kad kājas sāk kustēties atsevišķi no rumpja, ko darīt kad tavi iekšējie dēmoni sāk ar tevi runāt. Ir laiks trenēties aptuveni divi vai trīs mēneši. Piekopju biežākas pastaigas pa Siguldas kalniem, lejām, kāpnēm un līdzenumiem. Saņemot gps karti, sākam braukāt, testēt pa gabaliņam ejamo maršrutu (Šo atgādiniet lai pieminu vēlreiz). Esat kādreiz gājuši pa Strīķupes krastiem, pa upes malas nogāzi, jo nedrīkst iet pa taciņu kas iet pa augšu nogāzei turpat pāris metrus augstāk?! Nē! Iesaku tad pamēģināt. Mācāmies visādas gudrības, kā: lietot visādas jaunas aplikācijas telefonā, lasām dažādus ieteikumus no jau esošajiem gājējiem, kādas zeķes vilkt, ko smērēt kājstarpē, lai neberž, kā siet pareizi apavus, elektrolītus nelejiet kamielī, kādas dziesmas klausīties priekš zvēriem kad ej tumsā. Sastādām sarakstu ar visādām nepieciešamajām lietām. Apņēmība ir, kompānija noskaņota, zināms datums kad iesim - 26.Septembris, 2020.gads. Jau nedēļu uz dīvāna stāv izkārtotas mantas ko liksim somās. Vēl iepriekšējā vakarā diskusijas ar draudzeni– virvi un makgaivereni (šo starp citu neņemiet nekad visu rulli, notiniet nedaudz uz šķiltavām) līdzi ņemam, kāpēc vienai tik liels dvielis otrai tik maziņš, ka lelli tajā var noslaucīt, ko neņemam jo tā iegūsim pa 10 grami vieglāku somu. Cik snikerus apēdīsim, kur smelsim auksto ūdeni no avotiem. Ak jel' tas paņem beigās 4 stundas tavas dzīves, lai saliktu somu vienai dienai, un kur pat diži nevajag domāt par apģērba komplektiem ko kā kombinēsi. Oi un tad visa jautrība sākās, gājām, smējāmies, runājāmies, baudījām, pačīkstējām, jau pirmie piekusieni pie tiem 50 km kad uzrāpies Ozolkalnā. Sākās nakts, vienā brīdī Amatas krastos nevaru atrast īsto taku sākās panikas lēkme, labi ka draudzene ar skatiena un vārdu pļauku pamodina atpakaļ realitātē. Tad kabatā liekot telefonu tas aizslīd garām un slīd pa akmeņu krauju tuvāk upei, jākāpj pakaļ. Sāk kājas spiest pa smadzenēm, un grib, lai meklējam Ibumetīnu. Apsēžoties ir vēsi, snikera norīšana nepalīdz. Dodamies tālāk. Zinām, ka čatos klejoja info par citiem azartiskajiem gājējiem, kas Amatas takas galā atstājuši ūdeni un Colu. Omg, tas dzirkstošais, brūnais, cukura dzēriens deva jaunu desmito dzīvību (un man Coca-Cola negaršo). Diezgan labs temps, labs garastāvoklis, maucam tālāk. Un tad šeit 75 km ir tas brīdis, kur teicu atgādiniet pieminēt vēlreiz šo te maršruta testēšanu pa gabaliņiem pirms došanās izaicinājuma dienas gājienā. Skaļupes ( Līgatne), skaistā siltā vasaras dienā aizbraucām visu Līgatnes posmu noiet, un ko varu teikt, 27.septembra liktenīgajā rītā nonākot tajā vietā, mēs no gājiena nolēmām izstāties. Es teikšu tā – ne vienmēr ir labi, ka tu pirms tam jau zini, kur tev būs jāiet un kas tevi priekšā sagaida – kāpšana klintī turoties pie saknēm, rāpošana stāvā slidenā kalnā, eglīšu labirints – pēc jau noietā un izdzīvotā, nē paldies. Jā, ticamākais, ja mēs nebūtu zinājušas ar draudzeni, kas mūs sagaida, mēs būtu gājušas uz priekšu, smagi ieberzušās, bet būtu tikušas tālāk. Labā ziņa šajā stāstā ir tā, ka izstāšanās lēmums nebija ne ar diskusiju, ne ar strīdu, kompromiss nāca vienprātīgi. Bija mierīga apstāšanās, elpas ievilkšanas, skatiens vienai uz otru, kur acis un seja abām teica vienu – pietiek. Neko plkst.6.00 zvanījām šoferim, lai mūs savāc, kamēr viņu gaidījām protams, ka nogājām vēl +5km. Šo gājienu kā lielo pirmo izaicinājumu ticamākais atcerēšos visu mūžu. Jāieraksta būs pārgājiena žurnālā. Vēl tagad pa laikam piesaucam ar labām atmiņām. Tagad klāt jau ir nākuši citi garāki un īsāki gājieni.
Manas savāktās gājēju komandas tradīcijas nemainīgas – katru gadu ejam vienā 100 km pārgājienā. Pirmais mums neizdevās, bet visi pārējie gan! 😊
Tāpēc šoreiz stāsts par pirmo super garo 100 km pārgājienu. Šādos noteikti neeju viena pati, līdz tam man vēl ir kur augt, tāpēc man ir paveicies ar savu līdzgājēju atbalsta personālu - draudzeni un brāļiem. Tas viss trakums uz to tēmu pārgājieni sākās 5 gadus atpakaļ, kad kādā vasaras naktī Es un nu jau mani pastāvīgie ciešanu biedri nolēma piedalīties daudziem zināmajā pārabudījumā Simtiņš – 2020, ko rīkoja Streelnieks.lv. Jo kāpēc ne, mēs taču gribam zināt kā ir būt mežā naktī, kā ir iet 24 stundas no vietas, kā ir kad kājas sāk kustēties atsevišķi no rumpja, ko darīt kad tavi iekšējie dēmoni sāk ar tevi runāt. Ir laiks trenēties aptuveni divi vai trīs mēneši. Piekopju biežākas pastaigas pa Siguldas kalniem, lejām, kāpnēm un līdzenumiem. Saņemot gps karti, sākam braukāt, testēt pa gabaliņam ejamo maršrutu (Šo atgādiniet lai pieminu vēlreiz). Esat kādreiz gājuši pa Strīķupes krastiem, pa upes malas nogāzi, jo nedrīkst iet pa taciņu kas iet pa augšu nogāzei turpat pāris metrus augstāk?! Nē! Iesaku tad pamēģināt. Mācāmies visādas gudrības, kā: lietot visādas jaunas aplikācijas telefonā, lasām dažādus ieteikumus no jau esošajiem gājējiem, kādas zeķes vilkt, ko smērēt kājstarpē, lai neberž, kā siet pareizi apavus, elektrolītus nelejiet kamielī, kādas dziesmas klausīties priekš zvēriem kad ej tumsā. Sastādām sarakstu ar visādām nepieciešamajām lietām. Apņēmība ir, kompānija noskaņota, zināms datums kad iesim - 26.Septembris, 2020.gads. Jau nedēļu uz dīvāna stāv izkārtotas mantas ko liksim somās. Vēl iepriekšējā vakarā diskusijas ar draudzeni– virvi un makgaivereni (šo starp citu neņemiet nekad visu rulli, notiniet nedaudz uz šķiltavām) līdzi ņemam, kāpēc vienai tik liels dvielis otrai tik maziņš, ka lelli tajā var noslaucīt, ko neņemam jo tā iegūsim pa 10 grami vieglāku somu. Cik snikerus apēdīsim, kur smelsim auksto ūdeni no avotiem. Ak jel' tas paņem beigās 4 stundas tavas dzīves, lai saliktu somu vienai dienai, un kur pat diži nevajag domāt par apģērba komplektiem ko kā kombinēsi. Oi un tad visa jautrība sākās, gājām, smējāmies, runājāmies, baudījām, pačīkstējām, jau pirmie piekusieni pie tiem 50 km kad uzrāpies Ozolkalnā. Sākās nakts, vienā brīdī Amatas krastos nevaru atrast īsto taku sākās panikas lēkme, labi ka draudzene ar skatiena un vārdu pļauku pamodina atpakaļ realitātē. Tad kabatā liekot telefonu tas aizslīd garām un slīd pa akmeņu krauju tuvāk upei, jākāpj pakaļ. Sāk kājas spiest pa smadzenēm, un grib, lai meklējam Ibumetīnu. Apsēžoties ir vēsi, snikera norīšana nepalīdz. Dodamies tālāk. Zinām, ka čatos klejoja info par citiem azartiskajiem gājējiem, kas Amatas takas galā atstājuši ūdeni un Colu. Omg, tas dzirkstošais, brūnais, cukura dzēriens deva jaunu desmito dzīvību (un man Coca-Cola negaršo). Diezgan labs temps, labs garastāvoklis, maucam tālāk. Un tad šeit 75 km ir tas brīdis, kur teicu atgādiniet pieminēt vēlreiz šo te maršruta testēšanu pa gabaliņiem pirms došanās izaicinājuma dienas gājienā. Skaļupes ( Līgatne), skaistā siltā vasaras dienā aizbraucām visu Līgatnes posmu noiet, un ko varu teikt, 27.septembra liktenīgajā rītā nonākot tajā vietā, mēs no gājiena nolēmām izstāties. Es teikšu tā – ne vienmēr ir labi, ka tu pirms tam jau zini, kur tev būs jāiet un kas tevi priekšā sagaida – kāpšana klintī turoties pie saknēm, rāpošana stāvā slidenā kalnā, eglīšu labirints – pēc jau noietā un izdzīvotā, nē paldies. Jā, ticamākais, ja mēs nebūtu zinājušas ar draudzeni, kas mūs sagaida, mēs būtu gājušas uz priekšu, smagi ieberzušās, bet būtu tikušas tālāk. Labā ziņa šajā stāstā ir tā, ka izstāšanās lēmums nebija ne ar diskusiju, ne ar strīdu, kompromiss nāca vienprātīgi. Bija mierīga apstāšanās, elpas ievilkšanas, skatiens vienai uz otru, kur acis un seja abām teica vienu – pietiek. Neko plkst.6.00 zvanījām šoferim, lai mūs savāc, kamēr viņu gaidījām protams, ka nogājām vēl +5km. Šo gājienu kā lielo pirmo izaicinājumu ticamākais atcerēšos visu mūžu. Jāieraksta būs pārgājiena žurnālā. Vēl tagad pa laikam piesaucam ar labām atmiņām. Tagad klāt jau ir nākuši citi garāki un īsāki gājieni.
Manas savāktās gājēju komandas tradīcijas nemainīgas – katru gadu ejam vienā 100 km pārgājienā. Pirmais mums neizdevās, bet visi pārējie gan! 😊
Ieva Kalka-Daukste - 15. novembris, 2024 pl. 16:14
Cik atceros, vienmēr ir patikuši pārgājieni, kas dod piedzīvojuma garšu. Bērnībā un skolas laikā iesaistījos skautu un gaidu kustībā,kā arī dalība jaunsardzē un piedzīvojumu nometnēs iedeva artavu tālākā pārgājienu pieredzē.
Pats pirmais nopietnais pārgājiens bija 12 gadu vecumā apkārt Papes ezeram, aptuveni 30+km, kas norisinājās piedzīvojumu nometnes ietvaros. Tajā laikā man tā likās vesela ekspedīcija, kuru nevar laist garām, jo takas garumā bija iespējams aplūkot savvaļas zirgus, uzkāpt putnu vērošanas tornī, doties caur purvu un applūstošajām pļavām, aplūkot ornitoloģisko staciju un apbrīnot to kā mainās ainava 30 kilometru garumā. Protams plecos bija vien mazā mugursoma, līdzi ūdens pudele un desmaizes. Atceros, ka kājas bija slapjas, mēģinot “pa kluso" kaut cik noiet no takas, bet tas bija to vērts.
Iešana ārpus iecienītām tūrisma takām un brišana pa purvu joprojām iet pie sirds, jo nu jau vairākus gadus esmu Purvu bridēju komandā un vadu pārgājienus ar purva kurpēm pa Latvijas augstajiem purviem. Tiekamies purvā!
Pats pirmais nopietnais pārgājiens bija 12 gadu vecumā apkārt Papes ezeram, aptuveni 30+km, kas norisinājās piedzīvojumu nometnes ietvaros. Tajā laikā man tā likās vesela ekspedīcija, kuru nevar laist garām, jo takas garumā bija iespējams aplūkot savvaļas zirgus, uzkāpt putnu vērošanas tornī, doties caur purvu un applūstošajām pļavām, aplūkot ornitoloģisko staciju un apbrīnot to kā mainās ainava 30 kilometru garumā. Protams plecos bija vien mazā mugursoma, līdzi ūdens pudele un desmaizes. Atceros, ka kājas bija slapjas, mēģinot “pa kluso" kaut cik noiet no takas, bet tas bija to vērts.
Iešana ārpus iecienītām tūrisma takām un brišana pa purvu joprojām iet pie sirds, jo nu jau vairākus gadus esmu Purvu bridēju komandā un vadu pārgājienus ar purva kurpēm pa Latvijas augstajiem purviem. Tiekamies purvā!
Evita - 16. novembris, 2024 pl. 22:31
Sveiki. Esmu Evita Petrovska. No šī gada aprīli esmu radījusi savus pārgājienus ar ko arī dalos tik tok kontā. Šo savu misiju esmu nodēvējusi par SVAIGA GAISA TERAPIJU. Pārgājienos aicinu līdzi jebkuru, kurš to vēlas. Tad nu no mazām pastaigām gar jūru tas ir pārvēties vairāku km garos, apzinātos gājienos.
Pārgājieni vienmēr ir gar jūru. Svaigais gaiss, jūras mainīgums, kustība, dabas apjūsmošana, laimes akmeņu meklējumi, prieks un gandarījuma sajūtas.
Tad nu lielākais veikums pārgājiens Užava - Jūrkalne. Rīts sākas 6.00 Talsos, pa ceļam paķeru savu lielisko kompanjoni un dodamies. Auto atstājam Jūrkalnē , ar autobusu līdz Užavai un nākam atpakaļ uz Jūrkalni. Užavas pludmale ļoti akmeņiem klāta. Uzkāpām Užavas bākā, baudam skatu. Pa ceļam makšķernieki, cer sagaidīt butes. Sasveicinamies, apjautājamies kā cope. Un turpinam ejam, ejam un baudam. Lieli šķēršļi pa ceļam nav. Skati mainīgi no akmeņiem uz gludu baltu pludmali. Un ekstāze, kad sākas stāvkrasts tik dažāds. Vārdiem neaprakstāms skaistums. Pēdējie 7km sagurums jūtams, bet variantu jau citu nebija. Līdz galam priecīgas, laimīgas, uzlādējušās.
Ikvienam novēlu sajust kaifu no pārgājieniem, no būšanas kustībā. Kustība tā ir visefektīvākā uzlāde enerģijai. Ja vēlies justies - kusties!
Pārgājieni vienmēr ir gar jūru. Svaigais gaiss, jūras mainīgums, kustība, dabas apjūsmošana, laimes akmeņu meklējumi, prieks un gandarījuma sajūtas.
Tad nu lielākais veikums pārgājiens Užava - Jūrkalne. Rīts sākas 6.00 Talsos, pa ceļam paķeru savu lielisko kompanjoni un dodamies. Auto atstājam Jūrkalnē , ar autobusu līdz Užavai un nākam atpakaļ uz Jūrkalni. Užavas pludmale ļoti akmeņiem klāta. Uzkāpām Užavas bākā, baudam skatu. Pa ceļam makšķernieki, cer sagaidīt butes. Sasveicinamies, apjautājamies kā cope. Un turpinam ejam, ejam un baudam. Lieli šķēršļi pa ceļam nav. Skati mainīgi no akmeņiem uz gludu baltu pludmali. Un ekstāze, kad sākas stāvkrasts tik dažāds. Vārdiem neaprakstāms skaistums. Pēdējie 7km sagurums jūtams, bet variantu jau citu nebija. Līdz galam priecīgas, laimīgas, uzlādējušās.
Ikvienam novēlu sajust kaifu no pārgājieniem, no būšanas kustībā. Kustība tā ir visefektīvākā uzlāde enerģijai. Ja vēlies justies - kusties!
Klaģe Laila - 16. novembris, 2024 pl. 23:26
Sveiki!
Esmu Laila.
Manu pārgājienu pirmsākumi sākās meźu takās ,kad bija nepieciēšamas egļu vai prieźu skujas.Kāda sūna,čiekurs vai mētra,lai veidotu kompozīcijas.Un arī bērnībā ir izbaudīti pārgājieni kājām un ar slēpēm.
Pēc tam jau apzināti devos pārgājienos/pastaigās ar nūjām.
Šī gada aprīlī facebook profilā bija aicinàjums doties pārgājienā maija sākumā,tieši uz manu dzimšanas dienu...apkārt Gulbja ezeram .Aptuveni 18.km.Daudz nedomāju,jo bērnībā ir būts šajos mežos.Bijām kopā 26 kājām gājēji un 4 viņu četrkājainie draugi.Izbaudīju meža takas,stigas un čeļus. Līdz nokļuvām Usmas ezera krastos.Ak šīs bērnības atmiņas!
Tad jau arī atpakaļceļš un gandrīz galapunktā 26.5 metrus augstais Ūdrkalna skatu tornis.Protams ,ka jākāpj augšā !
Skats fantastiks,tāpat kā emocijas!Un tad jau pēdējie kilometri atpakaļ līdz mašīnām.
Man patīk būt dabā. Pēdējos gados ļoti vilinā jūra un tās šalkoņa.
Un nejauši(bet mēs jau zinām ,ka nekas nav nejauši)esmu satikusi kompanjoni,ar kuru katru mēnesi cenšamies noiet īsākus vai garākus pārgàjienus gar jūru!
Esmu Laila.
Manu pārgājienu pirmsākumi sākās meźu takās ,kad bija nepieciēšamas egļu vai prieźu skujas.Kāda sūna,čiekurs vai mētra,lai veidotu kompozīcijas.Un arī bērnībā ir izbaudīti pārgājieni kājām un ar slēpēm.
Pēc tam jau apzināti devos pārgājienos/pastaigās ar nūjām.
Šī gada aprīlī facebook profilā bija aicinàjums doties pārgājienā maija sākumā,tieši uz manu dzimšanas dienu...apkārt Gulbja ezeram .Aptuveni 18.km.Daudz nedomāju,jo bērnībā ir būts šajos mežos.Bijām kopā 26 kājām gājēji un 4 viņu četrkājainie draugi.Izbaudīju meža takas,stigas un čeļus. Līdz nokļuvām Usmas ezera krastos.Ak šīs bērnības atmiņas!
Tad jau arī atpakaļceļš un gandrīz galapunktā 26.5 metrus augstais Ūdrkalna skatu tornis.Protams ,ka jākāpj augšā !
Skats fantastiks,tāpat kā emocijas!Un tad jau pēdējie kilometri atpakaļ līdz mašīnām.
Man patīk būt dabā. Pēdējos gados ļoti vilinā jūra un tās šalkoņa.
Un nejauši(bet mēs jau zinām ,ka nekas nav nejauši)esmu satikusi kompanjoni,ar kuru katru mēnesi cenšamies noiet īsākus vai garākus pārgàjienus gar jūru!
Liene - 18. novembris, 2024 pl. 1:53
Sākšu savu stāstu ar to, ka līdz brīdim, kamēr pati nekļuvu par aktīvu pārgājienu, kā arī kājāmgājēju spēļu cienītāju, biju kaislīga autobraucēja. Varētu teikt, ka es pat ienīdu gājējus un visus riteņbraucējus. Man pat prātā nekad nebija iezagusies doma, ka vajadzētu un būtu nepieciešams kautkur iet, kur nu vēl darīt to visu aktīvi un ar lielāko prieku. Biju gatava ar auto pat līdz WC aizbraukt, ja tas būtu iespējams!
Bet 2021.gads, kad Latviju skāra Covid-19 pandēmija ar mājsēdi, sagrieza visus manus uzskatus ar kājām gaisā, izmainīja manu viedokli par 360 grādiem! Tā nu ar lielu entuziasmu un apņēmības pilna, lai izkustētos, sāku mērot kājām lielus gabalus. Tiklīdz pandēmija beidzās un drīkstēja atkal socializēties, iesaistīju pārgājienu aktivitātēs, lai būtu interesantāka un jautrāka iešana, arī jaunāko māsu, krustmeitu un vēl divas ģimenes dāmas, kas visas kā viena ir fantastiskas sarunu biedrenes. No tā brīža mums šī nodarbe ir kļuvusi kā 100 procentīgs atpūtas veids, lielisks nu jau hobijs, interesanta, lietderīga laika pavadīšana un pats galvenais kopā būšana. Pa šiem trīs gadiem mēs esam nogājušas neskaitāmi daudz kilometrus piedaloties n-tajos Roadgames, MyFitness, Vadātājs, LOF, Rogaining, Achtionband, Cilpo, Pretspēks, BeActive rīkotajos pārgājienos (arī nakts), pasākumos un orientēšanās spēlēs.
Taču 2023.gads bija īpašs! Un īpašs ar to, ka 2023.gada augustā, gada viskarstākajā vasaras mēnesī, trīs dāmas no Latvijas, nolēmām doties savā pirmajā nopietnajā pārgājienā, lai noietu visiem tik zināmo Camino de Santiago jeb Svētā Jēkaba ceļu! Šis bija neaprakstāms piedzīvojums un sevis izaicinājums, kurš joprojām atstājis dziļi iemītas pēdas mūsu spilgtajās atmiņās! Sākumā šķiet prātam neaptverama ideja ko tādu realizēt dzīvē kā tāds mega sapnis, ļauns murgs kā tāda neiespējamā misija... Bet sapratām, ja nepamēģināsim, neuzzināsim kā tad tas īsti ir! Ir jāriskē, ir jāiet! Runāts, darīts! Maršruts līdz pēdējai sīkākajai detaļai izplānots, atliek vien likt mugursomas plecos un aiziet pretī nezināmajam... Būt vai nebūt, tāds bija tas jautājums? Noiesim vai salūzīsim un padosimies? Taču mēs diezgan ātri pirms startēt tik nopietnā pārgājienā sapratām, lai sekmīgi tiktu sasniegts galamērķis un noiets viss Svetā Jēkaba ceļš, jāievēro trīs svarīgas lietas:
1. nopietni jatrenējas kādus 3 mēnešus pirms tā un nedēļā jānoiet vismaz 40km-60km ar vidēji smagu mugursomu plecos (es personīgi to darīju ejot uz darbu no Jaunmārupes un nākot no darba Āgenskalnā ik pārdienas kājām apmēram 28km turp un atpakaļ, ceļā dienā pavadot 6h un brīvdienās kopā ar dāmām spēlējot dažādas kājāmgājēju spēles, vienkārši mērojot noteikta attāluma gabalus), 2. jāienēsā apavi, ar kuriem doties tālajā ceļā un 3. jābūt vieglai mugursomai (piebildīšu, vienīgais, kas mums absolūti neizdevās, bija diezgan smags nesamais...). Cītīgi gatavojoties un trenējoties sapņi tomēr piepildās! Okeāns, skaistie dabas skati, karstā un svelmīgā saule, mežu burvība, cilvēku nenovērtejamā laipnība un atsaucība un vēl un vēl un vēl... Tas viss pasniegts kā uz paplātes! Tu tikai celies un ej!
Tā mēs roku rokā, plecu pie pleca, solīti pa solītim no Porto līdz Santiago de Compostella 13 dienās kājām nogājām 325km! Tas bija viennozīmīgi traks piedzīvojums un neatkārtojams sevis izaicinājums, neaizmirstamas emocijas un adrenalīns no pirmā kilometra līdz galamērķa sasniegšanai! Paldies, manai visjaudīgākajai dāmu komandai-māsai Madarai un draudzenei Kristīnei, par izturību, degsmi, pārliecību, uzmundrinājumu, atbalstu, jautrību, aizkustinājuma asarām un kopīgu vēlmi sasniegt nosprausto galamērķi! Ceļš nebūt nebija rozēm kaisīts, bet gandarījums un neviltotais prieks par paveikto bija vārdiem neaprakstāms! Sasniegt Santiago de Compostella katedrāli bija sirdi plosoši, aizkustinoši un pārsteidzoši! Tas vienmēr šķiet neiespējami, kamēr tas nav izdarīts kopā! Mēs to izdarījām kopā, bet katra priekš sevis... Esam ļoti laimīgas latvietes no mazās, mīļās zemes Latvijas un lepnas par paveikto, sirds joprojām gavilē! Pēc veiksmīga galamērķa sasniegšanas sapratām, ka šāds vai līdzīgs izaicinājums mums noteikti nebūs pēdējais...!
Veiksmi un izdošanos visiem piligrīmiem un traku pārgājienu cienītājiem! Staigājiet, nūjojiet, dodieties pie dabas, brauciet ar velosipēdu, neesiet dīvānā sēdētāji un to eksperti! Esiet aktīvi, kustieties! Sportojiet, spēlejiet spēles, orientējieties! Lai izdodas!
Buen Camino! Laimīgu ceļu!
Bet 2021.gads, kad Latviju skāra Covid-19 pandēmija ar mājsēdi, sagrieza visus manus uzskatus ar kājām gaisā, izmainīja manu viedokli par 360 grādiem! Tā nu ar lielu entuziasmu un apņēmības pilna, lai izkustētos, sāku mērot kājām lielus gabalus. Tiklīdz pandēmija beidzās un drīkstēja atkal socializēties, iesaistīju pārgājienu aktivitātēs, lai būtu interesantāka un jautrāka iešana, arī jaunāko māsu, krustmeitu un vēl divas ģimenes dāmas, kas visas kā viena ir fantastiskas sarunu biedrenes. No tā brīža mums šī nodarbe ir kļuvusi kā 100 procentīgs atpūtas veids, lielisks nu jau hobijs, interesanta, lietderīga laika pavadīšana un pats galvenais kopā būšana. Pa šiem trīs gadiem mēs esam nogājušas neskaitāmi daudz kilometrus piedaloties n-tajos Roadgames, MyFitness, Vadātājs, LOF, Rogaining, Achtionband, Cilpo, Pretspēks, BeActive rīkotajos pārgājienos (arī nakts), pasākumos un orientēšanās spēlēs.
Taču 2023.gads bija īpašs! Un īpašs ar to, ka 2023.gada augustā, gada viskarstākajā vasaras mēnesī, trīs dāmas no Latvijas, nolēmām doties savā pirmajā nopietnajā pārgājienā, lai noietu visiem tik zināmo Camino de Santiago jeb Svētā Jēkaba ceļu! Šis bija neaprakstāms piedzīvojums un sevis izaicinājums, kurš joprojām atstājis dziļi iemītas pēdas mūsu spilgtajās atmiņās! Sākumā šķiet prātam neaptverama ideja ko tādu realizēt dzīvē kā tāds mega sapnis, ļauns murgs kā tāda neiespējamā misija... Bet sapratām, ja nepamēģināsim, neuzzināsim kā tad tas īsti ir! Ir jāriskē, ir jāiet! Runāts, darīts! Maršruts līdz pēdējai sīkākajai detaļai izplānots, atliek vien likt mugursomas plecos un aiziet pretī nezināmajam... Būt vai nebūt, tāds bija tas jautājums? Noiesim vai salūzīsim un padosimies? Taču mēs diezgan ātri pirms startēt tik nopietnā pārgājienā sapratām, lai sekmīgi tiktu sasniegts galamērķis un noiets viss Svetā Jēkaba ceļš, jāievēro trīs svarīgas lietas:
1. nopietni jatrenējas kādus 3 mēnešus pirms tā un nedēļā jānoiet vismaz 40km-60km ar vidēji smagu mugursomu plecos (es personīgi to darīju ejot uz darbu no Jaunmārupes un nākot no darba Āgenskalnā ik pārdienas kājām apmēram 28km turp un atpakaļ, ceļā dienā pavadot 6h un brīvdienās kopā ar dāmām spēlējot dažādas kājāmgājēju spēles, vienkārši mērojot noteikta attāluma gabalus), 2. jāienēsā apavi, ar kuriem doties tālajā ceļā un 3. jābūt vieglai mugursomai (piebildīšu, vienīgais, kas mums absolūti neizdevās, bija diezgan smags nesamais...). Cītīgi gatavojoties un trenējoties sapņi tomēr piepildās! Okeāns, skaistie dabas skati, karstā un svelmīgā saule, mežu burvība, cilvēku nenovērtejamā laipnība un atsaucība un vēl un vēl un vēl... Tas viss pasniegts kā uz paplātes! Tu tikai celies un ej!
Tā mēs roku rokā, plecu pie pleca, solīti pa solītim no Porto līdz Santiago de Compostella 13 dienās kājām nogājām 325km! Tas bija viennozīmīgi traks piedzīvojums un neatkārtojams sevis izaicinājums, neaizmirstamas emocijas un adrenalīns no pirmā kilometra līdz galamērķa sasniegšanai! Paldies, manai visjaudīgākajai dāmu komandai-māsai Madarai un draudzenei Kristīnei, par izturību, degsmi, pārliecību, uzmundrinājumu, atbalstu, jautrību, aizkustinājuma asarām un kopīgu vēlmi sasniegt nosprausto galamērķi! Ceļš nebūt nebija rozēm kaisīts, bet gandarījums un neviltotais prieks par paveikto bija vārdiem neaprakstāms! Sasniegt Santiago de Compostella katedrāli bija sirdi plosoši, aizkustinoši un pārsteidzoši! Tas vienmēr šķiet neiespējami, kamēr tas nav izdarīts kopā! Mēs to izdarījām kopā, bet katra priekš sevis... Esam ļoti laimīgas latvietes no mazās, mīļās zemes Latvijas un lepnas par paveikto, sirds joprojām gavilē! Pēc veiksmīga galamērķa sasniegšanas sapratām, ka šāds vai līdzīgs izaicinājums mums noteikti nebūs pēdējais...!
Veiksmi un izdošanos visiem piligrīmiem un traku pārgājienu cienītājiem! Staigājiet, nūjojiet, dodieties pie dabas, brauciet ar velosipēdu, neesiet dīvānā sēdētāji un to eksperti! Esiet aktīvi, kustieties! Sportojiet, spēlejiet spēles, orientējieties! Lai izdodas!
Buen Camino! Laimīgu ceļu!
Šī gada pārgājiens gan notika pavasarī un tādos stipri vasarīgos apstākļos. Beidzot izdevās sasniegt arī Rīgas jūras līci 🎉 Tad nu padalīšos ar spilgtākajiem iespaidiem no šī pēdējā gājiena, kurus esmu publicējusi arī savā FB profilā...
Pie Irbes grīvas mani vajāja odu orda, tāpēc nācās mainīt plānus nakšņošanai un, nevis palikt atpūtas vietā pie grīvas, bet pāris kilometrus tālāk ierīkot bāzēšanās vietu pludmalē. Diemžēl ar pāris kilometriem bija par maz un naktī odu asiņainais uzbrukums atsākās.
Nākamā diena izvērtās par upju brienamo dienu. Pirmajā foršajā upītē veicu arī ūdens pašapgādes pasākumus izmantojot līdzi paņemto ūdens mini filtru. Turpmākajos kilometros citi alternatīvi ūdens ieguves veidi nebija paredzami. Paldies Ķikan! Šajā posmā izdevās uziet arī dzintara atradnes - t.i. jūrasmēslus ar maziem, spīdīgiem dzintara gabaliņiem. Par laimi, pusei šo mēslu joslas jau biju pagājusi garām, kad tos ievēroju, citādāk mana aizkavēšanās izrakņājot mēslus būtu vēl ilgāka :)
Sasniedzot Mazirbes veikaliņu, nu protams, pirmā lieta, ko paņēmu no plaukta, bija pats stiprākais pretodu līdzeklis. Biju pa nakti tā noēsta, ka gribēju šiem šovakar "parādīt".
Vakarpusē parādījās arī pirmās tulznas. Par spīti visiem manis veiktajiem profilakses pasākumiem - biežā kāju vēdināšana, zeķu žāvēšana, pūderēšana, compeed līmēšana, merino zeķes... Secinājums, ka šie mani zābaki tomēr ir par siltu vasarai. Starp zeķēm gan bija manāma ievērojama sviedrēšanas atšķirība. Testam biju paņēmusi savas jaunās Latvijā ražotās merino pārgajienu zeķes un vecās sintētiskās, kuras sviedrēja krietni vairāk.
Pēc brīnišķīgā miega sūnu gultā, jau rīta agrumā sasniedzu Kolkasragu. Un tur bija tā īpašā sajūta, ka nu viens liels pārgājienu posms ir noslēdzies - esmu atnākusi no Liepājas līdz Kolkasragam. Tagad palikusi tikai līča piekraste un posms no Lietuvas robežai līdz Liepājai. Man gan gribētos pie reizes "paķert klāt" arī Kuršu kāpu un Lietuvas piekrasti :) Bet tas jau citreiz!